Mazsalacas vidusskola

Erasmus+ “Realfooding Challenge” mācību mobilitāte Polijā 4.-8.aprīlī 2022.

Anete: Šis mācību ceļojums uz Poliju paliks manās atmiņās uz visu mūžu. Es ar pārējām 5 meitenēm un 2 skolotājiem pavadīju vairāku stundu ilgus braucienus turp un atpakaļ. Sākumā domāju, ka tas būs garlaicīgi, bet visu ceļu pavadīju vienos smieklos. Polijā satiku daudz jaunus cilvēkus un ieguvu jaunus draugus. Mana viesģimene bija man kā otrā ģimene, kas par mani ļoti rūpējās un ar kuru es pavadīju daudz laika un ieguvu jaunas atmiņas. Man ļoti patika visas ekskursijas un braucieni uz dažādām vietām, man patika jautrās aktivitātes un ēdieni, kurus mums deva. Liels un patīkams pārsteigums bija izbrauciens ar zirga pajūgu cauri pilsētai un mežam uz piknika vietu, kur mums bija ugunskurs un ēdiens. Liels pārsteigums iebraucot Polijā bija tas, ka visur ir daudz krustu. Daudz un dažādu lielumu un visur. Arī pirmajā dienā skolā tur redzēju priesteri ar lielu krustu, kurš staigāja cauri visai skolai. No viesģimenes uzzināju, ka tas tā ir, jo viņu tauta ir ticīga. Interesanti bija tas, ka visur arī bija daudz kapi, vairāk nekā Latvijā. Skolā notika sagaidīšanas koncerts, kas man ļoti patika. Poļu skolēni bija iemācījušies arī dziesmu latviešu valodā. Skola bija ļoti skaista un izrotāta. Māja kurā es dzīvoju bija liela un skaista. Ar viesģimeni mājās es spēlēju dažādas spēles un skatījos filmas. Es parādīju viņiem dažas labas latviešu dziesmas un viņi man poļu. 

Šī ekskursija tiešām bija ļoti interesanta un viena no manām labākajām, visiem ieteiktu tur aizbraukt un pati arī dotos tur vēl.

Lāsma

 "Kad biju Polijā mani pārsteidza tas, ka tur bija daudz krustu uz ieliņām. Daudz dažāda lieluma un veida. Kad bija pirmā skolas diena arī skolā bija priesteris ar lielu krustu(lielāks nekā pats priesteris), bet pēc tam man viesu ģimene pastāstīja, ka viņu tauta esot ticīga, bet kā viņa teica, tad tas nenozīmē, ka visi cilvēki iet uz baznīcām, lūdzās un tic, tagad jau lielākoties cilvēki neiet tik daudz uz baznīcām. Kopumā šis 12 stundu ilgais brauciens uz Poliju bija tā vērts, jo varēju satikt jaunus draugus un iepazīt viņu tradicionālos ēdienus. Tā skola, kurā mēs bijām uz apmaiņu, ir kā labirints. Ir mazi gaiteņi caur kuriem var iziet cauri, lai tiktu uz C sektoru jeb mūsu galu, kur mums stundas notiek. Skolā mums bija iespēja paklausīties un paskatīties skaistu uzņemšanas pasākumu. Viņi bija iemācījušies dziesmas ukraiņu, portugāļu un pat latviešu valodā, bija arī dejas. Nākamajā dienā mums bija ekskursija pa viņu mazo ciematiņu, tā kā tajā dienā vēl bija sniegs tad portugāļi pikojās ar Ukraiņiem. Iepazinām arī pilsētiņas, kas ir netālu no mūsu ciemata. Dabūjām arī suvenīriņus(krūzīti, zīmuļus, krītiņus un magnētiņu) Mēs mācījāmies arī poļu deju, kura bija viegla, mācījāmies spēlēt vienu sporta spēli, kura beigās bija interesanta. Mums pēc visām ekskursijām bika daudz brīvā laika ar viesu ģimenēm. Gājām ārā un spēlējām boulingu, paliku trešajā vietā no latviešiem, bet 4 vietā kopumā. Šī ekskursija, bija visinteresantākā un aizraujošākā. Gribētos aizbraukt vēlreiz uz Poliju. "

Rebeka

Sākumā domāju ka brauciens būs garlaicīks un runāšu tikai ar savām klasesbiedrenēm, bet brauciena laikā bija jautri  un ieguvu stiprākus kontaktus ar meitenēm(un ar skolotājiem). Polijas ģimene bija ļoti jauka pret mani, mani uzņēma kā pašu ģimenes locekli. Mēs runājām daudz lai iepazītu viens otru un viņi man stāstija par Polijas tradīcijām un es par Latvijas. No ši projekta es ieguvu daudz jaunus draugus, mēs kopā spēlējām dažādas spēles, klausijāmies mūziku gan poļu, gan latviešu.

Man patika visas izklaides un ekskursijas, jo viņas bija ļoti jautras un interesantas.

Viens kas noteikti visiem būs skaidrs ir tas ka Polijā ir daudz krustu un kapu pa visām malām.Kad atbraucām un mums izrādija skolu es sapratu ka viņiem skola ir kā labirints, durvis pa labi, pa kreisi, trepes uz aukšu un leju. Ēdieni ir interesanti, bet ļoti garšīgi.

Kopumā man ļoti patika šis projekts un gribētu piedalīties vairākos. Arī gribas atgriezties Polijā.

Katrīna: Braucot ilgās sundas uz Poliju nebija tik sliktas, kā no sākuma likās. Brauciens bija ļoti jautrs un mēs vairākes reizes piestājām benzīntankos. Kad nonācām Polijā es biju ļoti uztraukta un knapi runāju ar ģimeni, pie kuras paliku. Svētdienas vakarā mēs iesākām skatīties šausmu filmu un vakariņās ēdām kebabus. Manējais bija ļoti ass, bet tik un tā ļoti garšīgs. Pirmdien mēs iepazinām skolu un vakārā ar vilcienu braucām uz Varšavu. Otrdien mēs no rīta spēlējām skolā sporta spēlēs un pēc tam bijām uz botānisko dārzu. Trešdien mēs bijām uz Varšavas vecpilsētu. Ceturtdien mēs apmeklējām ābolu sulas fabriku. Piektdien mēs no rīta gatavojām papīra lelles, kuras pēc tam nodedzinājām ugunskurā. Neskaitot skolas aktivitātes, mēs arī vieni paši ar poļiem bijām uz daudz vietām, piemēram, muzeju Varšavā, daudz restorāniem un veikaliem. Mēs ļoti daudz staigājām un katras dienas vakarā man sāpēja kājas. Man noteikti visvairāk patika pavadīt laiku ar saviem draugiem kā arī tur iepazītajiem. Vēl man ļoti patīk poļu kultūra. Vienīgais mīnus ir tas, ka pēc atgriešanās ir ļoti daudz iekrātie skolas darbi.

Aleksandra: Brauciena sākumā es domāju, ka visu braucienu nogulēšu, bet beigās iepazinoties vairāk ar pārējām meitenēm un skolotājiem un par miegu aizmirsu. Brauciens turp un atpakaļ bija smiekliem, atmiņām, dziesmām bagāts. Kad nokļuvām Polijā un tuvojāmies uz mūsu norādīto vietu, sākumā sākās stress, bet ar meitenēm sākām smieties, ieturot klusumbrīžus uz 2 minūtēm, tādā veidā man stress pazuda. Mana viesģimene bija ļoti jauka, jau pirmajā dienā jutos kā mājās. Manā ģimenē bija 3 māsas(ieskaitot manu hostu) un ar vienu no māsām es ļoti sadraudzējos, pēdējā vakarā mēs norunājām ap 2 stundām par visādām tēmām. Skola bija ļoti liela kā labirints. Man ļoti patika ekskursijas uz kurām mūs veda, aktivitātes, kas notika skolā un ārpus skolas. Mani pārsteidza viņu sagatavotais pārsteigums, izbrauciens ar zirga pajūgu cauri pilsētai un mežam un nobeigumā pikniks.

Ar viesģimeni arī braucu iepirkties, noskatījos filmu, iemāciju spēlēt kāršu spēli “duraku”, tomēr viena no māsām zināja jau kā bija jāspēlē. Ēdieni bija dažādi, bet ļoti garšīgi. 

Bija bēdīgi atvadīties, domāju, ka autobusā raudāsim, bet kā mēs visas atkal bijām kopā vienā busiņā, sākās smiekli un es nodomāju, ka skolotāji savos prātos nodomāja:”nu jau atkal ar šīm meitenēm.” Man ļoti patika šis brauciens un labprāt brauktu vēl. Vēlētos aizbraukt atkal uz Poliju, jo tur tiešām bija skaisti un satikt atkal savu viesģimeni.

Nora

Tapēc, ka man iepriekšējā dienā bija ballīte, es diezgan daudz nogulēju ceļā uz Poliju. Bet man tāpat bija pietiekami daudz laika runāties ar skolotājiem un pārējām meitenēm. No sākuma ceļš bija ātrs, bet tomēr uz beigām jau bija apnicis sēdēt busiņā. Turp braucot laiku mēs pavadijām ļoti labi, jo, kad mēs vairāk iepazināmies, tad visām bija ļoti jautri, un mēs pat nevarējām beigt smieties, tādēļ mēs uzlikām laiku un skatijāmies cik ilgi mēs varam nosēdēt klusumā. Man personīgi bija ļoti grūti, jo es esmu tas cilvēks, kas smejas līdz asarām. Kad sākām tuvoties tai pilsētai, kur bija paredzēts pavadīt visu nedēļu, mēs sākām uztraukties, jo dīvaini likās, ka Polijā ir ļoti daudz krustu. Kad izkāpām no busiņa, mēs visas bijām nenormāli satraukušās. Pirmā diena, manuprāt, nebija baigi forša, taču, kad sāku iepazīties ar viņas ģimeni un pašu meiteni, nebija nemaz tik traki. Ģimenē viņi bija - mana hoste, viņas lielākā māsa, lielāks brālis un mamma ar tēti. Skola bija ļoti liela, bet tai pašā laikā arī maza, jo, ieejot dažos kabinetos, likās, ka knapi vietas pietiek.

Nevienu dienu nesanāca pasēdēt stundās, iemeslu nezinu. Pirmajā dienā mēs taisijām saldumus, kas bija veselīgāki nekā orģinālie, ko pārdod veikalos. Vēlāk (es, Anete un Lāsma) braucām uz Varšavu. Tā kā mana, Lāsmas un Anetes hostes bija labākās draudzenes, mēs visur gājām, braucām kopā, kad bija brīvais laiks. Pirmajā dienā galīgi nevedās, jo vilciens kavējās, uz priekšu 10-15 min, un atpakaļ - 60 min. Visi braucieni man ļoti patika, it īpaši uz Konstancin Jezjornas botānisko dārzu.  Bija arī ļoti forši ābolu rūpnīcā, jo tur varējā nogaršot gan sulas, gan pašus ābolus, kas bija ļoti saldi. Pēdējā dienā mēs taisījām lelli, ko pēc tam arī dedzinājām. Kopumā nedēļa paskrēja vēja spārniem. Atpakaļ ceļā atkal mums gāja ļoti jautri, un tas ir pats galvenais. No ceļojuma es neko nenožēloju, tikai iekavēju dažus kontroldarbus, bet tomēr Polijā ieguvu jaunu pieredzi.